Novele par Lieldienu salām

Lieldienu salas pārsteidz cilvēkus ar dažādiem fenomeniem. Tā ir sala, kas atradas vistālāk no citām salām okeānā. Tā ir sala uz kuras nav gandrīz nemaz koku un augu, ko varētu lietot uzturā. Tajā pat nav dzīvnieku ko varētu medīt, ja neskaita dažu sugu nelielus grauzējus. Nav nekas, kas varētu ļaut izdzīvot nācijai uz salas. Taču uz tās atrodas ļoti seni monumenti. Visiem labi zināmās galvas, kas gadsimtiem ilgi lūkojas okeānā.

Vēsturnieki, pētot salu, veicot izrakumus ir izdarījuši vairākus atklājumus. Apmēram pirms 1500 gadiem uz šīs salas ir nonākušas polinēzijas ciltis, kas šeit ir apmetušās. Tajā laikā uz salas ir bijuši daudz koki, dažādi zvēri un no kokiem varēja uzcelt laivas, lai dotos zvejot. Viņi dzīvoja pārticīgi un labi. Taču drīz vien koki tika izcirsti ātrāk nekā tie spēja ataugt.  Līdz ar to izmira arī dzīvnieku sugas un augi. Cilvēki pilnībā iznīcināja vidi, kurā viņi varēja eksistēt. Viņi vairs nevarēja doties jūrā zvejot un arī uz salas nebija atlicis daudz pārtikas. Arī prom no salas viņi vairs netika, jo nebija materiālu laivām. Vienīgais, kas viņiem atlika bija palikt uz salas un gaidīt savu nāvi. Un vienīgā zīme, kas pēc viņiem palika bija viņu uzceltie monumenti, kas vēl joprojām atgādina par salinieku briesmīgo likteni.

Lieldienu salas mūsdienās šķiet savāda un mistiska vieta, taču patiesībā tās ir masu kapi un paraugs mūsdienu cilvēkiem, uzmanīgāk rīkoties ar mums piešķirtajiem dabas resursiem un ļaut uz šīs pašas planētas izdzīvot arī mūsu pēcnācējiem.