Seja uz Marsa

Jau laiciņu atpakaļ ziņās parādijās jaunumi, ka uz marsa esot redzams sejas formas pacēlums.

1976. gada 24. Maijā zonde Viking 1 riņķoja ap Marsu, lai atrastu nosēšanās vietu māsas kuģim Viking 2, kad no tā tika pamanītas krītošas ēnas, kas atgādināja cilvēka seju. Milzīga seja, apmēram trīs reiz trīs kilometrus liela, lūkojās uz zondi no reģiona uz marsa, ko sauc par Sidoniju.

Misijas vadītājiem tas noteikti bija milzīgs pārsteigums ieraugot ekrānos šo parādību. Taču pārsteiguma mirklis bija īss, kad atklājās, ka šī seja ir tikai vēl viens iežu izcēlums, tikai pēc formas atgādina Faraona galvu.

Dažas dienas vēlāk NASA publicēja fotogrāfijas publiskai apskatei. Autoru prāt tā būtu lieliska iespēja, kā piesaistīt publikas uzmanību Marsam, lai gan tā ir tikai akmeņu un putekļu kaudze, kura ēnas atgādina cilvēka acis, degunu un muti.

Seja uz Marsa kopš tā laika ir kļuvusi par popkulturas ikonu. Saistībā ar to ir uzņemtas filmas, sarakstītas grāmatas un iestudēti radio šovi.

Lai gan daži zinātnieki uzskata, ka seja ir citplanētiešu artefakts un tie īpaši pastiprināti turpināja fotografēt Sidonijas apgabalu. Šī teritorija kļuva arī par galveno apskates objektu MGS zondei, kas tika palaista 1997. gadā.

Tad 1998. gadā, 5. aprīlī tūkstošiem cilvēku sēdēja un gaidija pirmās fotogrāfijas no Sidonijas. Misijas dalībnieki nofotografēja seju 10 reizes asāk kā tas bija iespējams ar viking 1. Rezultātā izrādijās, ka tas nav nekāds citplanētiešu monuments.

Attēlos redzamas salīdzinājumā trīs fotogrāfijas kas uzņemtas ar Viking 1 un MGS.

Pēc šo fotogrāfiju uzņemšanas ne visi bija apmierināti. Seja uz Marsa ir novietota 41 grāda leņķī pēc zimeļu atzīmes, un tolaik tur bija ziema – 1998. gada Aprīlis – mākoņainākais laiks uz sarkanās planētas. Kamerai uz MGS klāja bija jānofokosē caur dūmakainiem mākoņiem, lai redzētu seju. Skeptiķi apgalvoja, ka citplanētiešu monuments iespējams bija paslēpies aiz vētras.

2001. gadā – vasaras diena bez mākoņiem,  MGS komanda vēlreiz pietuvojās sejai, lai to nofotografētu. Tā bija asākā uzņemtā fotogrāfija ar MGS. Kur katri 1.56 m uz marsa bija viens pikselis, salīdzinājumam ar Viking 1 , katri 43 m bija viens pikselis. Tātad ja vien uz planētas atrodas kāda neliela būdiņa, tā būtu redzama fotogrāfijā.

Tas kas attēlojās fotogrāfijā, bija parasta klints, kādas ļoti bieži ir sastopamas arī uz zemes.

Mazliet vēlāk ar sistēmu MOLA, kas ļauj no noskenētas planētas virsmas izveidot 3 dimensiju attēlus, konsturēja seju. Seja tika kārtīgi izpētīta un tā vairs nešķita īpaša no neviena aspekta. 3 dimensiju attēls ir vēl pārliecinošāks par fotogrāfijām no augšas un tas lieliski parādija, ka tur nav ne acu, ne deguna ne mutes.

Paša izcēluma dabā Sidonijas reģionā ir neparasta. Tas ir pacēlums lielā līdzenumā, kas varētu būt izžuvis okeāns, tādā gadijumā Seja kādreiz ir bijusi sala ar skaistu pludmali.

Mars lielā mērā mums atgādina mūsu mājas planētu, un agri vai vēlu mēs dosimies arī uz turieni. Zinātnieki jau ir pierādijuši, ka kādreiz tur ir bijuši okeāni un iespējams saprātīgas dzīvas būtnes kā uz zemes, taču paliek atklāts jautājums, kas ar viņiem notika pēc tam. Vai šo iedzīvotāju pēcteči esam mēs? Ja tā tad kur mēs dosimies tālāk, kad arī šī planēta tiks iznīcināta? Vai cilvēku pārvietošanās no Marsa uz Zemi ir stāsts par noasa šķirstu? Paliek ļoti daudz neatklāti jautājumi..

Kas attiecas uz seju, mēs bieži vien redzam nevis to, kas ir patiesībā, bet to ko gribam redzēt. Nejauši apstākļi var stipri atgādināt par vienu vai otru lietu, taču tam varētu noticēt tikai cilvēki, kas patiešām tic, ka visumā, kur visam ir sava vieta un nozīme pastāv tāda lieta, kā nejaušība.